Комментарии:
Turpinājumā būs daži no pirmā skatiena pretrunīgi komentāri.
Ichaks Ginsburgs skaidro, ka ebreji Ēģiptē saglabāja gan savus vārdus, gan savu valodu, un tas bija liels viņu nopelns. Midrašā sacīts: "Ruvens un Šimons nogāja uz Ēģipti, un Ruvens un Šimons izgāja no Ēģiptes." Vārds ir personības būtība, bet valoda – tā ir telpa, kurā tā sevi izpauž. Tauta, kas cenšas saglabāt netikvien savus unikālos vārdus, bet arī savu valodu, nesajaucas ar vietējiem svešajiem pamatiedzīvotājiem. Attiecībā uz jūdu tautu, manuprāt vislabāk to izsaka jūdu tautas ienaidnieka Hamana vārdi: Ir kāda tauta, kas ir izkaisīta un izklīdināta starp citām visās tavas valsts zemēs; tās likumi atšķiras no ikvienas tautas likumiem… (Est.3:8.) Uzmanīgi izlasam Toras lasījuma pirmo pantu.
וְאֵלֶּה שְׁמוֹת בְּנֵי יִשְׂרָאֵל הַבָּאִים מִצְרָיְמָה; אֵת יַעֲקֹב, אִישׁ וּבֵיתוֹ בָּאוּ
Šie ir Israēla dēlu vārdi, kas atnāk Ēģiptē; ar Jakovu tie atnāca, katrs ar savu namu. (Šmot 1:1.)
Pievērsiet uzmanību vārdiem: kas atnāk Ēģiptē – vārdi ir tagadnē. Kādēļ tie ir tagadnē? Šī panta sākuma vārdi ir pilnīgi vienādi ar analoģisko pantu Berešit 46:8. Arī tur ir rakstīts tagadnē. Loģiski domājot, tad liekas, ka šeit vajadzētu sacīt: kas atnāca Ēģiptē! Tomēr šo daudzo gadu laikā atrodoties Ēģiptē ebreji saglabāja atmiņu par savu Dzimteni un savu izcelšanos, tā it kā viņi tik tiko būtu ieradušies Ēģiptē. Pateicoties tam, beigu beigās iestāsies mūsu pilnīgā Atbrīvošana. Neskatoties uz to, ka trimdā Visuaugstā Vaigs apslēpts, ebreju dvēselēs apslēpts kodols, kas nepakļaujas nevienam un nekad. Tā ir ebrejiskā pašapziņa, kas nepakļaujas paverdzināšanai un stingri stāv pretim asimilācijai.
Tomēr mēs redzam, ka vārdi izgaist, un sākumā pat Moše ģimenes locekļu vārdi netiek minēti. Visvien-kāršāk būtu sacīt, ka dzīvojot bailēs viņi rīkojās slepus. Tā mēs lasījām, ka cilvēks bez vārda, vienkārši Levija cilts vīrs, ņem sev sievu no Levija cilts meitām. Bet Mirjama pa gabalu, slēpdamās novēro - pat tad, kad runa ir par miesīgā brāļa dzīvības glābšanu.
Trimdas un verdzības būtība vēl ir arī tajā, ka tās nonivelē gan cilvēkus, gan viņu vārdus. Bezvārda cilvēks caurām dienām strāda katordznieku darbu, un viņa dēlus met Nīlā – viņa dzīve nav pat izēstas olas vērta – tā, it kā viņš vispār neeksistētu, un pat vārda viņam nav! Ar šo drausmīgo savas identitātes un vārda pazaudēšanu verdzībā arī mēs esam labi pazīstami: dažus gadu desmitus atpakaļ mūsu vecmāmiņas un vectētiņi, briesmīgajās nacistu koncentrācijas nometnēs bija vienkārši numuri bez vārdiem.
Vārda apslēpšana nozīmē arī garīgu regresu. Dzīvniekiem nav vārdu, tā arī ebreji gandrīz pilnīgi pazaudēja savu Dievišķo atveidu – viņu personības kļūst miglainas, tik pat kā izdzēstas. Paliek tikai miglainas atmiņas un kopīgā piederība pie kādas cilts nosaukuma - אִישׁ מִבֵּית לֵוִי iš mi beit Levi – vīrs no Levija nama. Tā, it kā neviens nevarētu nosaukt ne savu, ne savu dēlu konkrētā vārda. Cilvēka vārdā ir norādījums uz viņa īpašo misiju un lomu pasaulē, bet kad viņš atrodas trimdas jūgā, viņš pazaudē apziņu par savas personības unikalitāti, savu būtību un savu misiju.
Tomēr pat tad, ja vārdi pilnībā izzūd, un trimdas aizmirstībā izzudusi īstenā iepriekš paredzētība, tomēr dvēselē vienalga ir palikusi cieta serde, kas nepadodas: "Neizmainīja savus vārdus." Vārds kaut kur glabājas, iespējams, ka tas aprakts zem biezas čaulas vai čaumalas. Tomēr tas ir dzīvs zemapziņas dziļumos, un turpina eksistēt, kamēr beidzot nepamodina cilvēku un neatgādina tam, kas viņš tāds, un kāda ir viņa misija.
